🗊Презентация Ultraskaņa, infraskaņa un vibrācijas

Ultraskaņa, infraskaņa un vibrācijas Uldis Teibe

Ultraskaņa Par ultraskaņu medicīnā sauc mehāniskās svārstības un viļņus, kuru frekvence atrodas robežās no apmēram 16 kHz līdz 10 GHz (G - giga = 1 miljards = 109). Ultraskaņas viļņa garumu diapazons ir robežās no 2 cm līdz 30 nm, īso viļņu apgabalā tas atbilst atomu izmēriem.

Ultraskaņa Ultraskaņu iegūst, pārveidojot elektriskās svārstības mehāniskajās, izmantojot magnetostrikciju vai apgriezto pjezoelektrisko efektu. Ultraskaņas viļņu intensitāte var sasniegt lielas vērtības: no dažiem kilovatiem uz kvadrātmetru (kW/m2) līdz simtiem kW/m2 (izmantojot fokusēšanas ierīces). Ar ultraskaņu maza tilpuma vidē var izraisīt stipras mehāniskās iedarbības.

Ultraskaņas iegūšana

Ultraskaņas īpatnības: izplatīšanās stingri noteiktā virzienā, liela caurspiešanās spēja, refleksija no virsmām un nehomogenitātēm praktiski bez zudumiem, iespēja fokusēt, izmantojot reflektorus, absorbcija un izplatīšanās ātrums būtiski atkarīgs no vides īpašībām. Ultraskaņas iedarbību uz vielu raksturo primārie un sekundārie efekti.

Primārie efekti: kavitācija, ultraskaņas viļņa spiediens, absorbcija.

Kavitācija Stiepes un spiedes spriegumi, kas ultraskaņas ietekmē rodas šķidrumos, var būt lielāki par kohēzijas spēkiem starp molekulām, izveidojot starp tām mikrodobumus (cavum). Tie eksistē neilgu laiku un ātri sabrūk. Šajā procesā izdalās enerģija, kas bija patērēta, dobumus izveidojot. Nelielā tilpumā var tikt koncentrēta tik liela enerģija, ka var izraisīt apkārtējo molekulu jonizāciju, disociāciju, vielas sasilšanu.

Viļņa spiediens Vilnis izplatoties, rada uz tā ceļā esošajiem ķermeņiem pastāvīgu, vienā virzienā vērstu spiedienu, kas, palielinoties intensitātei, pieaug. Šī spiediena dēļ ultraskaņa, izplatoties virzienā no šķidruma uz gaisu, uz šķidruma un gaisa robežas rada “fontānu”.

Absorbcija Ultraskaņai absorbējoties vidē, daļa tās enerģijas pārvēršas siltumā, paaugstinot vides temperatūru. Uz dažādu vidu robežas var rasties lokālas paaugstinātas temperatūras apgabali.

Sekundārie efekti: mehāniskā darbība, ķīmiskā darbība, bioloģiskā darbība.

Mehāniskā darbība Daļiņas, kas atrodas ar ultraskaņu apstarotā vidē, (piemēram, mikroorganismi) sāk svārstīties ultraskaņas frekvencē. Svārstību amplitūda ir atkarīga no ultraskaņas frekvences un intensitātes, kā arī no daļiņu izmēriem un vides viskozitātes.

Mehāniskā darbība Atbilstošos apstākļos šīs svārstības izraisa daļiņu sabrukšanu un vienmērīgu to sadalījumu vidē. Ar šī efekta palīdzību var šķidrumos disperģēt metālus vai citus cietus ķermeņus (iegūt koloīdus šķīdumus), sagatavot ļoti viendabīgas (homogēnas) emulsijas, aerosolus, depolarizēt materiālus, kas sastāv no lielām molekulām.

Mehāniskā darbība Atkarībā no apstarošanas apstākļiem ar ultraskaņu var daļiņu sadursmju rezultātā veicināt arī pretēju procesu: apvienot daļiņas, tās sedimentēt (izdalīt). Tāpēc ultraskaņu lieto arī suspensiju nosēdināšanai, aerosolu koagulācijai (sodrēju un putekļu atdalīšanai), gāzu attīrīšanai no ķīmiski piesārņotiem materiāliem utt.

Ķīmiskā darbība Ultraskaņas (tāpat kā jonizējošā starojuma) iedarbībā notiek, piemēram, ūdens molekulu ierosināšana un jonizācija. Uz aktīvo radikāļu (piemēram, OH, OH-, H, H+ u.c.) klātbūtni norāda šķīdumos notiekošie oksidācijas procesi. Piemēram, no KJ šķīduma izdalās jods, kura daudzums ir atkarīgs no absorbētās ultraskaņas enerģijas. Šo parādību izmanto ultraskaņas dozas noteikšanai. Aktivācijai nepieciešamā enerģija izdalās kavitācijas procesā.

Bioloģiskā darbība Ultraskaņas iedarbībā iet bojā vīrusi, baktērijas, sēnītes un citi mazi bezmugurkaulnieku un mugurkaulnieku organismi. Šī procesa cēlonis ir ultraskaņas kompleksa darbība, kas ietver mehānisko, kavitācijas, ķīmisko un termisko darbību. Cilvēka un dzīvnieku audu jutība pret ultraskaņas nāvējošo darbību ir stipri atšķirīga, pat vienādiem audiem un šūnām piemīt dažāda jutība atkarībā no apstarošanas apstākļiem.

Bioloģiskā darbība Apstarojot sarkanos asinsķermenīšus in vitro ar nelielas intensitātes ultraskaņu, notiek to hemolīze, bet dzīvajās šūnās pat liela intensitāte neizraisa kaitīgu iedarbību. Baktēriju iznīcināšanas efekts atkarīgs no tā, kādā barojošā vidē notiek to apstarošana.

Bioloģiskā darbība Tāpēc ultraskaņu var izmantot zāļu un pārtikas produktu, piemēram, piena sterilizācijai, kā arī olbaltumvielu, enzīmu, baktēriju izdalīšanai. Baktēriju koncentrātus, kas iegūti ar ultraskaņu, izmanto imunitātes veidošanai.

Bioloģiskā darbība Lielas intensitātes ultraskaņai vairāk izpaužas graujošā darbība, mazas intensitātes ultraskaņa var stipri paaugstināt vielmaiņu. To var izskaidrot ar ultraskaņas spēju paātrināt difūziju, izmainīt šūnu membrānu caurlaidību.

Medicīnā ultraskaņu izmanto diagnostikā, terapijā, ķirurģijā, emulsiju sagatavošanai, sterilizācijā, osteosintēzē u.c. Diagnostikā izmanto vāju ultraskaņu, kuras intensitāte ir 1... 200 W/m2 un frekvence 1... 10 MHz. Izplatītākās ir 4 metodes:

1) atstarotā signāla noietā attāluma un intensitātes mērīšana, lai noteiktu atstarojošā objekta atrašanās vietu, formu, izmērus (eholokācija - gr. echo -atbalss + lat. locatio - izvietojums). 1) atstarotā signāla noietā attāluma un intensitātes mērīšana, lai noteiktu atstarojošā objekta atrašanās vietu, formu, izmērus (eholokācija - gr. echo -atbalss + lat. locatio - izvietojums). Parasti lieto ultraskaņas impulsus ar impulsa aizpildes koeficientu 1:1000 (impulsa samērs 1000:1). Metodi lieto abdominālajā diagnostikā (aknu, nieru, žultspūšļa un žultsvadu, urīnpūšļa, liesas, aizkuņģa dziedzera stāvokļa diagnostikā), ginekoloģiskajā un grūtniecības, kardioloģiskajā, neiroloģiskajā un oftalmoloģiskajā diagnostikā;

2) metodes, kuru pamatā ir Doplera efekts (ultraskaņas doplertehnika): 2) metodes, kuru pamatā ir Doplera efekts (ultraskaņas doplertehnika): kustīgu objektu apstarošana ar ultraskaņas impulsiem vai nepārtrauktiem ultraskaņas viļņiem un atstaroto signālu frekvences izmaiņas reģistrēšana. Lieto asiņu plūsmas ātruma mērīšanā, pēc kura var spriest par atsevišķu ķermeņa daļu un orgānu asinsapgādi, asinsvadu tonusu un sirdsdarbību;

3) ultraskaņas spektroskopija: orgānu virsmu apstarošana ar ultraskaņas impulsiem un atstaroto signālu amplitūdu sadalījuma Furjē analīze (spektrālanalīze) vai orgānu selektīvas frekvenču absorbcijas analīze. Lieto struktūranalīzē;

4) caurstarošanas metode: ultraskaņas vājinājuma reģistrēšana starp izstarotāju un uztvērēju, starp kuriem atrodas pētāmais objekts. Lieto ultraskaņas skaitļošanas tomogrāfijā (tomogrāfija = gr. tomos - daļa + grapho - rakstu) - diagnostikas metode izmeklējamā objekta atsevišķu slāņu attēla iegūšanai.

Ar Doplera efekta metodi var noteikt vai nu frekvences izmaiņu atstarotajā signālā pēc sakarības Ar Doplera efekta metodi var noteikt vai nu frekvences izmaiņu atstarotajā signālā pēc sakarības kur f0 - izstarotās ultraskaņas frekvence, v - objekta kustības ātrums, c - ultraskaņas viļņa ātrums,  - leņķis starp skaņas impulsa virzienu un objekta kustības virzienu, vai arī objekta kustības ātrumu pēc formulas

Terapija Terapijā izmanto ultraskaņu, kuras frekvence ir 0,2... 1 MHz un intensitāte līdz 5 kW/m2, retāk līdz 10 kW/m2. Ja intensitāte ir lielāka un apskaņošanas laiks pārsniedz 2 min, tad audos rodas neatgriezeniskas izmaiņas.

Terapijā izmanto: ultraskaņas mehānisko (iekšējo audu masāža), termisko (straujāka intensitātes samazināšanās objekta dziļumā), fizikālķīmisko (difūzijas pastiprināšanās, reakciju ātruma palielināšanās u.c.) darbības, kā arī visu minēto darbību komplekso bioloģisko ietekmi (piemēram, uz pretiekaisuma procesiem, fagocitozi, uzbudināmo audu bioelektrisko aktivitāti utt.). Ultraskaņu lieto deformējošo artrožu, osteohondrozes, čūlas slimības, neirodermīta u.c. slimību ārstēšanai.

Ķirurģija u.c. Ultraskaņas graujošo un termisko darbību izmanto ķirurģijā un stomatoloģijā. Jāatzīmē, ka ultraskaņa var iedarboties uz DNS, izraisot mutācijas. Ultraskaņas izmantošanas diapazons pēdējā laikā kļuvis ļoti plašs. Var minēt ultraskaņas mikroskopiju, ar kuras palīdzību iegūst lielāku palielinājumu nekā ar optisko mikroskopiju, ultraskaņas (akustisko) hologrāfiju, kas dod iespēju vizualizēt gaismai caurspīdīgus objektus, ultraskaņas defektosopija u.c.

Sīkspārnis un tā eholokācijas signāla oscilogrammas

Infraskaņa Par infraskaņu sauc elastīgus viļņus, kuru frekvence ir zemāka par cilvēka dzirdamajām frekvencēm. Parasti par IS augšējo robežu pieņem 16... 25 Hz, apakšējā robeža nav fiksēta. Praktisku interesi izraisa svārstības, kuru frekvence atrodas robežās no herca desmitdaļām vai simtdaļām līdz pat 40 Hz.

Infraskaņa Infraskaņa ir atmosfēras trokšņu, meža un jūras šalku, pērkona, sprādzienu un šāvienu trokšņu, darbgaldu trokšņu u.c. sastāvā. Infraskaņas avoti ir zemestrīces, atmosfēras turbulences, kas rodas vēju, vētru un viesuļvētru ietekmē, jūras viļņu bangas pret krastu, vulkānu izvirdumi, strādājoši transporta līdzekļu dzinēji, sevišķi reaktīvie lieljaudas aviācijas dzinēji.

IS iegūšana Mākslīgi infraskaņu iegūst ar infraskaņas ģeneratoriem, kuru darbības princips ir līdzīgs ērģeļu stabuļu darbības principam. Tā, piemēram, ja caurules garums ir 24 m, tad ar to var iegūt infraskaņu, kuras frekvence ir 3,5 Hz.

IS izmantošana Infraskaņa vāji absorbējas dažādās vidēs, tāpēc tās viļņi gaisā, ūdenī un Zemes garozā var izplatīties ļoti lielos attālumos. Piemēram, infraskaņas viļņi, kas radās vulkāna Krakatau (Indonēzijā starp Javu un Sumatru) izvirdumā 1883.gadā un kuru frekvence bija 0,1 Hz, vairākas reizes apgāja apkārt Zemei.

IS izmantošana Šo parādību izmanto, lai noteiktu sprādzienu un lielgabalu atrašanās vietas. Infraskaņu izmanto arī atmosfēras augšējo slāņu un ūdens vides (okeānu, jūru utt.) īpašību pētīšanai, lai prognozētu viesuļvētras, cunami un zemestrīces.

IS uztveršana Infraskaņu uztver ar speciāliem mikrofoniem, hidrofoniem vai vibratoriem. To darbības princips ir līdzīgs dzirdamajai skaņai lietojamo aparātu darbības principam, tikai izmēri ir ievērojami lielāki, jo IS viļņa garums ir ļoti liels (piemēram, 7 Hz frekvencei atbilst viļņa garums gaisā 48,5 m).

IS iedarbība Infraskaņa ir potenciāli bīstama cilvēka organismam. Augsts infraskaņas līmenis spēj izraisīt traucējumus cilvēka ķermeņa statiskajos un dinamiskajos līdzsvara orgānos. Šo iekšējā ausī esošo orgānu pašsvārstību frekvence atrodas tieši infraskaņas diapazonā (no 2 līdz 20 Hz).

IS iedarbība Pētījumos konstatēts, ka, iedarbojoties uz cilvēku ar infraskaņu, kuras frekvence ir 2... 10 Hz, novērojamas vienādas izjūtas: viegls nelabums, griešanās sajūta, patvaļīga acu ābolu pagriešanās, kaut kāda neērtības sajūta. Visi šie simptomi liecina par līdzsvara orgānu funkciju traucējumiem. Ja frekvence ir 7 Hz un intensitātes līmenis 118 dB, tad novēro reiboņus, līdzsvara zudumu, muskuļu tonusa pazemināšanos.

IS iedarbība Pētot dažādus ražošanas trokšņus, konstatēts, ka augsts infraskaņas līmenis ir kutera dzinēja troksnim: ja jauda ir 300 kW, tad pie frekvences 13 Hz infraskaņas līmenis ir 134 dB. Automobiļa, kas brauc ar ātrumu 100 km/h, dzinēja troksnī 6 Hz frekvences infraskaņas līmenis ir 118 dB (automobiļa logi atvērti). Infraskaņas avots ir gaisa virpuļi aiz automašīnas, pie kam samazinoties frekvencei, infraskaņas intensitāte pieaug.

IS iedarbība Pastāv uzskats, ka infraskaņa ietekmē psihiskas parādības, piemēram, nemiers, ko izjūt cilvēki un dzīvnieki pirms zemestrīcēm, anomālijas cilvēku uzvedībā sliktā laikā, atmiņas pasliktināšanās vētru laikā ir saistīti ar infraskaņas ietekmi. Taču pārliecinošu zinātnisku pierādījumu vēl pašlaik trūkst.

Vibrācijas Par vibrācijām sauc dažādas formas elastīgu ķermeņu mehāniskas svārstības, drebēšanu, ko izraisa iekšēji vai ārēji periodiski stimuli. Parasti šo terminu izmanto tehnikā, lai raksturotu svārstības, kas mehānismos un mašīnās rodas to darbības laikā.

Vibrācijas Mūsdienu sabiedrība dzīvo vibrējošā apkārtējā vidē, jo visraksturīgākā mehāniskā iedarbība uz cilvēku ir vibrācija. Sevišķi tas izpaužas transportā, tehnikā, svārstību sistēmām iedarbojoties uz ēkām, kurās atrodas cilvēki utt. Vibrāciju iedarbība uz cilvēku ir pati lielākā pretruna starp cilvēku un tehnisko progresu.

Vibrācijas sistēmu mehāniskais modelis sastāv no: potenciālās enerģijas saglabāšanās līdzekļiem (atsperes), kinētiskās enerģijas saglabāšanās līdzekļiem (inerciālās masas) un līdzekļiem, kuros enerģija pakāpeniski zūd (virzuļiem).

Svārstību sistēmās notiek pakāpeniska enerģijas pāreja no potenciālās kinētiskajā. Reālās sistēmās daļa enerģijas izkliedējas, un, lai uzturētu svārstību kustību, nepieciešams sistēmā papildināt enerģiju no ārpuses, no kāda enerģijas avota.

Cilvēka ķermenī vibrācijas izraisa iekšēji vai ārēji avoti. Cilvēka organisms ir sarežģīta vibrāciju sistēma, jo tajā ir: mīkstie audi, kauli, locītavas, iekšējie orgāni, kam piemīt dažādas pašsvārstību frekvences, dažāda viskozitāte un inerce.

Vibrācijas No biomehānikas viedokļa cilvēks ir deformējams ķermenis, uz kuru darbojas mehāniskie spēki vai citas ietekmes. Taču eksistē būtiska īpatnība: darbojoties fizikāliem faktoriem, kuri izmanto enerģijas resursus un iesaista atbilstošos muskuļus, sākas fizioloģiskas reakcijas, kuru rezultātā tiek atjaunots sākotnējais stāvoklis. Galīgās deformācijas ir fizikālo faktoru un fizioloģisko reakciju kopējais rezultāts.

Modeļi Lai interpretētu un prognozētu cilvēka organisma bioloģisko toleranci, var lietot mehānisku modeli, kas aptuveni apraksta visu svarīgāko ķermeņa daļu kustību dažādu spēku iedarbībā.

Modeļi Ar šādu modeļu palīdzību var aprēķināt vibrāciju enerģijas pārvadi un izkliedi cilvēka audos, noteikt vibrāciju amplitūdas un spiedienus dažādās ķermeņa daļās un prognozēt dažādu aizsarglīdzekļu efektivitāti.

Cilvēka ķermenim pieliktie spēki izraisa kustību, mehāniskos spriegumus, pārvietojumus un deformācijas. Cilvēka ķermenim pieliktie spēki izraisa kustību, mehāniskos spriegumus, pārvietojumus un deformācijas. Tie savukārt izsauc dažādus efektus: kustība var tieši ietekmēt fizisko aktivitāti, var rasties mehāniski bojājumi vai audu sagraušana, var parādīties sekundārie efekti (ieskaitot subjektīvas sajūtas), kuri, darbojoties caur bioreceptoriem vai bioloģiskiem pārvades mehānismiem, ierosina izmaiņas organismā. Piemēram, pārvietojoties pa sauszemi, jūru, gaisu vai kosmosā, rodas atbilstošās kustības slimības - transporta, jūras, gaisa vai kosmosa patoloģija. Kustību slimībās vairāk vai mazāk tiek traucētas cilvēka darbaspējas.

Saslimstot operatoriem (šoferi, piloti, kosmonauti) tiek traucēta pārvietošanās. Saslimstot operatoriem (šoferi, piloti, kosmonauti) tiek traucēta pārvietošanās. Pasažieriem saslimšana rada diskomfortu. Dažiem pasažieriem slimības parādības izpaužas sirds un asinsvadu darbības traucējumos, sevišķi smagos gadījumos var iestāties nāve. Daži vibrāciju veidi var stipri ietekmēt sensoro un muskuļu aktivitāti. Piemēram, redzes asuma samazināšanās, ko izraisa ķermeņa vibrācijas, ir atkarīga ne tikai no frekvences, bet arī no amplitūdas.

Mehāniskie spriegumi un kustības var stimulēt dažādus ādas u.c. receptorus, kā arī uzbudināt nervu sistēmu. Mehāniskie spriegumi un kustības var stimulēt dažādus ādas u.c. receptorus, kā arī uzbudināt nervu sistēmu. Stimulatori paaugstina nervu sistēmas un hormonālo aktivitāti, kas savukārt krasi ietekmē daudzus metaboliskos procesus, saistītus ar ēdiena asimilāciju, muskuļu aktivitāti, reproduktīvo aktivitāti utt.

Dažādu frekvenču vibrācijas izraisa sirds un asinsvadu sistēmas darbības izmaiņu. Dažādu frekvenču vibrācijas izraisa sirds un asinsvadu sistēmas darbības izmaiņu. Zemfrekvences vibrācijas paaugstina arteriālo spiedienu, paātrina pulsu, izmaina venozo spiedienu. Sastopami arī pretēji novērojumi. Augstfrekvences vibrācijas palielina arteriālo spiedienu, paātrina pulsu. Daudzi pētījumu autori konstatējuši vibrāciju ietekmi uz vestibulāro un redzes analizatoru, kā arī uz elpošanas un citu sistēmu funkcijām.

Galvenie vibrāciju parametri ir vibrāciju: ātrums, paātrinājums, frekvence, amplitūda un ilgums. Galvenie vibrāciju parametri ir vibrāciju: ātrums, paātrinājums, frekvence, amplitūda un ilgums. Vibrāciju iedarbība uz organismu ir saistīta ar šādām parādībām: fizikāla iedarbība uz kontakta virsmu, svārstību izplatīšanās audos, tieša orgānu un audu reakcija uz iedarbību, mehanoreceptoru kairināšana, kam seko neiroreflektorās un subjektīvās reakcijas.

Vibrācijām piemīt liela bioloģiska aktivitāte. Vibrācijām piemīt liela bioloģiska aktivitāte. Dažādu organisma sistēmu funkciju novirzes ir atkarīgas no vibrāciju spektrālā sastāva un amplitūdas, kā arī no cilvēka ķermeņa fizioloģiskajām īpašībām. Šo reakciju ģenēzē svarīga loma ir vestibulārajam, kustību, redzes, ādas u.c. analizatoriem.

Sevišķi jūtīgi pret lokālajām vibrācijām ir tie simpātiskās nervu sistēmas apgabali, kas regulē perifēro asinsvadu tonusu, kā arī tie, kas saistīti ar vibrāciju un taktīlo jutību. Sevišķi jūtīgi pret lokālajām vibrācijām ir tie simpātiskās nervu sistēmas apgabali, kas regulē perifēro asinsvadu tonusu, kā arī tie, kas saistīti ar vibrāciju un taktīlo jutību. Konstatēts, ka kapilāru spazmas sākas, ja vibrāciju frekvence pārsniedz 35 Hz. Pie mazākām frekvencēm galvenokārt novērojama kapilāru atonija vai to spastiski atoniskais stāvoklis. Uzskata, ka asinsvadu spazmām visbīstamākais ir frekvenču diapazons 35... 25 Hz.

Zemfrekvences vibrācijas ar frekvenci 4...11 Hz iedarbojas uz vestibulāro aparātu, izraisot izmaiņas laika uztverē un novērtējumā, samazina informācijas apstrādes ātrumu. Zemfrekvences vibrācijas ar frekvenci 4...11 Hz iedarbojas uz vestibulāro aparātu, izraisot izmaiņas laika uztverē un novērtējumā, samazina informācijas apstrādes ātrumu. Novērojami arī kustību koordinācijas traucējumi. Ilgstoša vibrāciju ietekme izraisa t.s. vibrāciju slimību, kas vairākās profesijās ir viena no galvenajām profesionālajām slimībām.

Vispārēja zemfrekvences vibrācija, sevišķi, ja tā ir rezonanses diapazonā, izsauc ilgstošu mugurkaula skriemeļu un kaulu traumatizāciju, vēdera dobuma orgānu nobīdi, kuņģa un zarnu gludās muskulatūras motorikas izmaiņas, var izsaukt sāpes jostas apvidū, izraisīt progresējošas deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā, saslimstību ar krustu radikulītu, hronisku gastrītu. Vispārēja zemfrekvences vibrācija, sevišķi, ja tā ir rezonanses diapazonā, izsauc ilgstošu mugurkaula skriemeļu un kaulu traumatizāciju, vēdera dobuma orgānu nobīdi, kuņģa un zarnu gludās muskulatūras motorikas izmaiņas, var izsaukt sāpes jostas apvidū, izraisīt progresējošas deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā, saslimstību ar krustu radikulītu, hronisku gastrītu. Visbiežāk šāds stāvoklis konstatēts traktoristiem, šoferiem, strādājošiem ar dažādiem vibroinstrumentiem.

Dažas pašsvārstību frekvences: cilvēka ķermenis stāvus - 5... 12 Hz, cilvēka ķermenis guļus - 3... 4 Hz, cilvēka krūšu kurvis - 5... 8 Hz, cilvēka vēderdobums - 3... 4 Hz.

Sievietēm vispārēja vibrāciju iedarbība ierosina biežas ginekoloģiskas saslimšanas, spontānus abortus, priekšlaicīgas dzemdības, mazā iegurņa asinsrites traucējumus. Sievietēm vispārēja vibrāciju iedarbība ierosina biežas ginekoloģiskas saslimšanas, spontānus abortus, priekšlaicīgas dzemdības, mazā iegurņa asinsrites traucējumus. Vibrāciju kaitīgo ietekmi jācenšas samazināt, uzlabojot ražošanas apstākļus, pastiprinot transporta līdzekļu amortizējošās īpašības.